Caunas jaukais purniņš slēpj lielus draudus zaķiem, vāverēm, citiem grauzējiem un arī putniem

Ļoti iespējams, apēdusi pēdējo Latvijas lidvāveri — 2006.gada titulēto dzīvnieku. Nonāvējusi zaķus un novājinātas stirnas, uz zemes ligzdojošos, tādēļ bezpalīdzīgos rubeņus un medņus. Pēc koku dobumu un būrīšu apmeklējumiem galējusi dobumperētājus — perējošos melnos mušķērājus, gaigalas, zaļās vārnas, bikšainos apogus, lielās zīlītes un viņu atvases. Tā varētu būt daļa no meža caunas slepkavību saraksta, kurā ir dažādas nozīmes un lieluma dzīvnieki un putni. Ornitologus un lidvāveru aizstāvjus šie fakti vienaldzīgus neatstāj.

Neliela kaķa izmēra dzīvnieks — meža cauna ir Latvijas mežu iemītnieks jau kopš pēcledus laikmeta. Taču pērnā gadsimta otrajā pusē šo dzīvnieku skaits ir ievērojami audzis. Precīzi skaits nav nosakāms, zināms vien, ka Latvijas mežos mīt vairāki desmiti tūkstošu meža caunu.

Cilvēki izlīdzējuši caunai

"Mūsdienu mežā caunai pat apstākļi ir nedaudz uzlabojušies," stāsta Jānis Ozoliņš, Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks. Tautas dainās cauna minēta kā vecu mežu apdzīvotāja. Patiesībā caunu skaitam ir tendence pieaugt tieši labvēlīgajo barošanās apstākļu dēļ mežu izcirtumos.

Caunai īpaši tīkama ir pēdējo piecu, desmit gadu laikā vērojama cilvēku tendence izcirtumos atstāt vecos, tā sauktos ekoloģiskos kokus. Koki kalpo dobumperētāju un kokos ligzdojošo putnu saglabāšanai. Cauna dobumos rodamo dzīvību ātri izēd.

Mežu ciršana mežā veicina arī caunas pamatēdienkartes — grauzēju — pieplūdumu. Cirsmu atklātajās, apgaismotās vietās parādās grauzējiem tīkami augi, piemēram, atsevišķas graudzāļu sugas, kas noēnotās vietās neaugtu.

Patlaban caunas ļoti aktīvi nododas barības meklējumiem. Tā pēc šo meža pirātu pēdām novērojis J.Ozoliņš. Tā kā mežus lielākajā Latvijas daļā sedz apmēram desmit centimetrus dziļš sniegs, pie grauzējiem piekļūt grūti. Atšķirībā no lapsām cauna nespēj prasmīgi rakties sniegā pēc pelēm. Tāpēc ziemas laikā vistveidīgie putni ir daudz pieejamāki caunām.

Terorizē pārējos

Caunas galvenie ieroči ir asie zobi un veiklība. Kokos atklājas caunas kāpelētājas prasmes. Koku zaros caunu notur garie, asie nagi, kuplā, garā aste noder līdzsvaram, lai pa zariem varētu lēkāt bez bailēm. Pēdas ir labi apspalvotas, to virsma ir ļoti liela, tāpēc cauna var arī brīvi pārvietoties pa sniega virsmu. Ar lielajām ausīm cauna labi saklausa vājus trokšņus gan zem sniega, gan iztālēm mežā.

Tradicionāls caunu upuris ir vāvere. Caunai kā labai koku kāpelētājai ir nesalīdzināmi lielākas izredzes notvert vāveri nekā citiem plēsējiem. Pēc vāveres nokaušanas vai aizbaidīšanas cauna apmetas vāveres būvētajās ligzdās. Vāveru ligzdas caunām ir noderīgas tādēļ, ka midzeņus vāveres prot izbūvēt arī kokos bez dobumiem.

J.Ozoliņš stāsta, ka lielas problēmas caunas sagādā uz zemes ligzdojošajiem vistveidīgajiem putniem — mežirbēm, rubeņiem, medņiem. "Cauna ir ļoti prasmīgs nogalētājs. Kaut arī tie nav gluži kā mājas vistas, kas naktī neko neredz, meža vistveidīgo putnu nevarība atklājas naktī, tie nespēj glābties no caunas," stāsta J.Ozoliņš.

Cauna pārvietojas arī ārpus meža — pa upju ielejām, piekrastēm, grāvjiem, kur var apdraudēt arī citas putnu sugas.

Izmedīt būtu neiespējami

Ornitologs Edmunds Račinskis atzīst, ka Latvijā nav veikti īpaši pētījumi par caunu negatīvo ietekmi uz putniem, taču pieļauj, ka cauna ir nozīmīgs drauds dobumperētājiem. To pierāda arī ornitologu parauglaukumu būrīšu apmeklējumi. Caunas terorizē lielās zīlītes, melnos mušķērājus, meža baložus, gaigalas, bikšainos apogus, zaļās vārnas.

"Dobumi šiem putniem zināmā mērā ir kā pašu sagādātas lamatas. Tā kā dobumu ir maz un putni paši sev ligzdas nebūvē, vienmēr kāds dobumā dzīvos. Cauna regulāri dobumus apstaigā, un ne perētāji putni, ne mazuļi nekur nevar paglābties. Esmu arī redzējis caunu izēstas putnu olas," stāsta E.Račinskis.

Caunas vienīgais ienaidnieks ir cilvēks. Taču mednieki savu uzmanību pēdējo gadu desmitu laikā no caunām novērsuši, un tās nošauj visbiežāk nejaušības dēļ. Lielā vērtē vairs nav caunu kažokādas, turklāt caunas var medīt tikai naktīs, un medībās nepieciešama labi apmācīts suns. Kādreiz caunas medīja ar slazdiem, taču tagad slazdu izmantošana ir ļoti ierobežota, stasta J.Ozoliņš.

"Ja šobrīd grib izvirzīt mērķi būtiski samazināt caunu skaitu, stimulējot medības, diez ko reāli tas nav. Jo tad būtu jāizmedī daudzi tūkstoši caunu. Iespējams, tad tas bija jādara jau krietni senāk, kad vēl bija pēdējās lidvāveru atradnes Latvijā," stāsta J.Ozoliņš.

***

Caunas

- Latvijā mīt divas caunu sugas — vairākumā esošās meža caunas un mazākumā esošās akmeņu caunas.

- Akmeņu cauna saistīta ar apdzīvotām vietām un upju ielejām. Pērn rudenī par akmeņu caunu ziņots, ka tā iemitinājusies jauno daudzstāvu māju rajonos bēniņos Rīgā un pārvietojas pa ventilācijas lūkām.

- Meža caunas ir krietni senāki Latvijas iemītnieki un mitinās visos Latvijas mežos kopš pēcledus laikmeta. Vienai caunai nepieciešamā platība ir salīdzinoši neliela — daži kvadrātkilometri.

- Izteikts nakts dzīvnieks. Dienā guļ koku dobumos vai slēptuvēs zem pusizgāztu koku saknēm.

- Meža caunas pārojas vasaras vidū, bet mazuļi dzimt tikai nākamajā pavasarī maijā.

- Kažokādu dēļ caunas intensīvi medīja XIX gadsimtā, tādēļ XX gadsimta pirmajā pusē caunu uzskatīja par samērā retu sugu Latvijā. Caunu skaits spēcīgi pieauga pēckara gados, īpaši XX gs. 60.gadu beigās. Tāpēc caunu skaitam daudz nekaitēja 80.gadu kažokādu bums.

Lursoft lairakstu bibliotēka internetā